Cik bieži tu domā par savu vecumu?
Cik bieži skaties uz savām grumbām?
Šovasar man paliek 36 gadi, un es domāju, ka visi, kuri ir līdzīgā vecumā, arī izbauda to, ka beidzot ir nostabilizējušās kaut kādas personīgās vērtības, ir sajūta, ka varēsi izķepuroties no jebkurām situācijām vai problēmām, un kopumā ir pārņēmis tāds emocionāls un profesionāls miers, bez liekas pārspīlēšanās un sevis iz-dedzināšanas. Emocionāli absolūti lielisks laiks, kad pavadi laiku ar tuvajiem vērtīgās sarunās, darbos un hobijos. Jūties jauns, uzvedies kā jauns, bet ķermenis un seja jaunībā vairs nespēj turēt līdzi. Novecošanās, tā to laikam sauc. Tas bailīgais notikums, kurš vienlaicīgi ir visdabīgākais un visbailīgākais, un kurš liek mums tērēt simtus, tūkstošus, lai to maksimāli atliktu.
Maniem vecākiem ir 68 un 63 gadi, bet viņi man vēl aizvien un visu laiku izskatās jauni. Es atceros, kad jaunībā mamma turēja manas rokas savējās, es vienmēr skatījos uz viņas rokām ar apbrīnu. Tajās bija noteikts briedums, raupjums, dārza zeme zem nagiem, bet arī absolūti līdz katrai grumbiņai pazīstams mīļums. Tās šķita gandrīz kā savējās rokas. Kā manas rokas. Tagad, kad ik pa laikam aizdomājos par novecošanos, es vienmēr aplūkoju savas rokas. Vai tās ir jaunas? Vai tās sāk izskatīties vecas? Tās man izskatās tieši tāpat kā piecpadsmit gados, kad pirmo reizi aptaustīju savu vēderu pie spoguļa un nodomāju “Es esmu tiiiik resna!”.
Pēdējā laikā es daudz vairāk sāku analizēt savas sejas nepilnības – nokarenos buldoga vaigus (estētiskā kosmetoloģe steidzās man atzīmēt, ka tas ir kolagēna trūkums), pieres grumbas, palielinātās poras (šausmīgi poru krāteri mani ir nomocījuši jau no pusaugu gadiem) un tumšos pigmentus, šķiet, ka arī zobi sāka palikt dzeltenāki. Kā man pateica viena tuva draudzene – tu dzīvo savu dzīvi un to neievēro, un tad atskaties pēc divdesmit gadiem un nesaproti, kā esi te nokļuvusi. Kā esi kļuvusi par pavisam citu cilvēku, ko spogulī vairs neatpazīsti.
Protams, ka šis ir pārspīlējums, bet “novecošanās ķermeņa dismorfija” ir īsta lieta. Tā kā ķermeņa dismorfijas traucējumi ir klīniska diagnoze, ChatGPT piedāvā izmantot frāzi subklīnisks ķermeņa tēla satraukums (subclinical body image distress). Diemžēl sievietes šis satraukums ietekmē daudz vairāk, un tas galvenokārt ir dubulto standartu dēļ, kuri vēl aizvien saka, ka visskaistākās sievietes ir līdz 30, bet vīrieši kļūst tikai skaistāki ar vecumu, sasniedzot skaistuma briedumu ap 40-50 gadu vecumu. Tas nozīmē to, ka sievietēm jādara viss, lai noturētu savu skaistumu jauneklīgajā 30 gadu vecumā. Jāiesaldē sava trīsdesmitgadīgā seja kā laika kapsulā, lai nepazaudētu statusu sabiedrībā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens no mums nav pilnīgi imūns pret apkārtējo vērtējumiem un komplimentiem. Un tas kaut kādā mērā uzspiež pakļauties noteiktiem skaistuma standartiem un sevi visu laiku piečekot. Piemēram, es agrāk visu laiku krāsojos. Katru dienu. Bet tas bija tik nemanāmi, ka noteikti izskatījās “dabīgi”. Jūs zināt taču, ka vīrieši domā, ka “dabīgi skaistās” dāmas ir tādas tiešām dabīgi skaistas? Viņi bieži nemaz nezina, ka tur ir ieguldīti tūkstoši plastiskajās operācijās un estētiskās medicīnas procedūrās. Nu, jā, tātad, es krāsojos dabīgi. BB krēms, korektors, pūderis, vaigu sārtums, uzacu zīmulis, tuša. It kā nekas tāds, bet tomēr. Un tad kad dažas reizes aizgāju uz darbu neuzkrāsojusies, tieši tad lielākā daļa vīriešu kārtas kolēģu man pajautāja, vai kaut kas noticis, un vai es gadījumā neesmu slima. Diemžēl šādi jautājumi pamatā tiek rezervēti tieši sievietēm.
Man šķiet, ka kaut kādā brīdī arī komplimenti ir samazinājušies. Varbūt tas ir tāpēc, ka kādu laiku atmetu kosmētikai ar roku un krāsojos ļoti reti, galvenokārt sejas ādas problēmu dēļ. Bet pēdējo pusgadu aizvien vairāk un vairāk skatos uz sevi spogulī. Skatos un cenšos ieraudzīt, vai tur vēl tas jauneklīgais skaistums saglabājies. Ko tieši apkārtējie manī redz. Vai to pašu mani pirms pieciem desmit gadiem, kad man šķita, kad es esmu pārāk resna un neglīta (un tā noteikti nebija taisnība). Vai viņi redz tās divas vertikālās dusmu grumbas, kas man, urbjoties tajās stundām, jau izskatās pēc lielām upju gultnēm.
Mans mīļākais izpildītājs City and Colour par grumbām dziedāja šādi:
Ir pasaules karte, kas klājas pār manu nogurušo seju. Katra līnija – kā noskrieta jūdze, ko esmu mērojis no vietas uz vietu.
Man gan šķiet, ka viņš nebija pazīstams ar botoksu un jaunajiem skaistuma standartiem, bet varbūt viņš vienkārši ir vīrietis, kuru grumbas izdaiļo. Tikmēr sievietes aizvien lielākā skaitā iet uz estētiskās medicīnas procedūrām, injicējot botulīna toksīnu, dermālos fillerus, veicot ķīmisko pīlingu, mikroadatu terapiju un citas līdzīgas procedūras, lai atgrieztu savu trīsdesmitgadīgo sevi un tērējot uz to tūkstošiem eiro gadā. Tam klāt nāk vaksācija vai lāzerepilācija, manikīrs un pedikīrs, matu krāsošana (bieži, lai paslēptu sirmos matus), matu pieaudzēšana, mākslīgās skropstas, permanentais grims, sejas kopšanas un dekoratīvās kosmētikas iegāde. Es to galīgi nenosodu, bet diemžēl šis ir skaistuma nodoklis, kas jāmaksā tikai sievietēm (un vīriešiem šovbiznesā).
Arī manas draudzenes un paziņas iet uz estētiskās medicīnas procedūrām, un esmu pamanījusi, ka, jo vairāk par to uzzinu, jo vairāk man pašai ir vēlme pievienoties viņu klubiņam (pagaidām es gan esmu veikusi tikai vienu procedūru – kalcija injekcijas kolagēna ražošanai un sejas ādas tvirtumam, un par to samaksāju 300 eiro par vienu reizi). Man ieteica iet vēlreiz pēc 3 mēnešiem, tad var pāriet uz procedūru reizi gadā, kā arī veikt botoksa injekcijas divas reizes gadā (200 eiro par vienu reizi). Tas viss līdz brīdim, un tad atkal nāks klāt jaunas procedūras un jauns veids kā sevi sāpīgi mocīt, lai tikai apstādinātu laiku.
“Pie vainas” noteikti nav tikai draudzenes — pietiek vienu dienu pasēdēt Instagramā, paskatoties uz Emmu Stounu (36), Annu Heteveju (42), Rīzu Viterspūnu (49), Skārletu Johansoni (40), un citām aktrisēm, kuras izskatās kā iesaldētas savos 30, un sāc justies slikti, pat neskatoties uz to, ka saproti, ka viņām, ir visi pasaules līdzekļi un iespējas tikt pie labākajiem plastiskajiem ķirurgiem un estētiskās medicīnas procedūrām. Viņas visas ir perfektas, un ne tikai dzīvē, bet arī kameras priekšā. Neskatoties uz savu varoņu vecumu, viņas visas izskatās jauneklīgas, ar svaigu ādu, vienmēr koptas. Kinofilmā neuzkrāsojies sievietes tēls parasti tiek atrādīts, kad varone slimo, ir lielos emocionālos pārdzīvojumos, nabadzīga vai ar mentālās veselības problēmām (izņēmums ir, kad viņa bēg prom no zombijiem, paldies vismaz par to). Pārējām visām tiek pilns sejas grims pat pamostoties no rīta.
Nesen ažiotāžu izraisīja aktrise Eimija Lū Vuda (The White Lotus), kurai ir ļoti izteiksmīgs smaids. Acīmredzot Holivuda šim nebija gatava, jo ļoti daudzi par šo smaidu smējās, ieskaitot arī slaveno humora šovu SNL. Tas, ko estētiskā medicīna ir paveikusi, ka tiek samazinātas mūsu atšķirības. Lietas, kas agrāk mūs padarīja unikālus, tagad tiek pārstrādātas tādā terminā kā Instagram seja. Tā ir jauno sieviešu tiekšanās pēc savu Instagram elku (Kailija Dženere, Kima Kardašiana, Bella Hadida, Heilija Bībere, Megana Foksa u.c.) sejas vaibstiem. Plastiskās operācijas veic aizvien jaunākas sievietes, tādējādi pārvēršot sievietes sejas par viendabīgu masu. Par masku, ko katra, kurai ir pietiekami daudz naudas, var piemērīt un uzvilkt.
Plastiskās operācijas kā operāciju veids iesākās pēckara laikā, lai uzlabotu vīriešu estētiku pēc kara ievainojumiem un sejas kropļojumiem. Vēlāk, kad kara “pacienti” sāka izsīkt, vīriešu ķirurgi sāka pievērsties sieviešu “labošanai”. Mūsu sejas un ķermeņi kļuva par lietu, ko kritizēt, pilnveidot, griezt un slīpēt. Arī pirmā krūšu palielināšanas operācija ar silikona implantiem tika veikta, vīriešu ārstam, pierunājot savu pacienti, kas pie viņa atnāca pavisam citā ar estētiku saistītā jautājumā (avots: Elizabeth Comen, grāmata All in Her Head).
Vīrieši par sieviešu skaistumu ir izteikušies vienmēr. Mums ir jābūt gludām, slaidām, dabīgām un smaidīgām. Pats galvenais, lai sievietei, nedod Dievs, ir čolka (Ja vien jūs zinātu, cik daudz negatīvu komentāru esmu saņēmusi internetā par tik vienkāršu izvēli kā savu matu griezumu). Es nezinu, vai vīrieši paši ikdienā domā par savu izskatu tik daudz, cik uzliek spiedienu uz sievietēm sev apkārt un internetā. Vai viņi seko saviem porciju izmēriem, aplūko savas grumbas, sirmos matus un apsver plastisko iejaukšanos. Es nezinu, cik naudas viņi tērē kopjošai kosmētikai un kosmētiskām procedūrām, bet tas noteikti nav salīdzināms ar to, ko tērējam mēs. Un ne tikai līdzekļu, bet arī mentālās kapacitātes, vainas sajūtas un kauna.
Pirms diviem mēnešiem man bija apjomīga muguras operācija, pēc kuras divus mēnešus nogulēju gultas režīmā. Šajā atveseļošanās procesā es pieņēmos svarā par 13 kilogramiem, un tagad pavadu katru dienu domājot par savu svaru. Es nekad neesmu svērusi tik daudz, un es nezināju, ka tas mani tik ļoti ietekmēs. Es ne tikai nespēju iestīvēties nevienā no savām biksēm (kuras jau tā sievietēm tiek ražotas tā, lai maksimāli izceltu viņu vidukli un nepakļautos nekādām svara izmaiņām), bet man ir arī kauns rādīt savu ķermeni, pat savam vīram. Es slēpjos aiz hūdijiem un oversize krekliem un nepārtraukti vainoju sevi par visu, ko apēdu. Es staigāju 4-6 kilometrus katru dienu, cerībā, ka ar to pietiks, bet ar to nepietiek.
Vienu brīdi mēs sākām iet body positivity virzienā, divtūkstošie ir garām, sievietes beidzot atrāda savus Brazilian Butt Lifts, populārākas kļūst slavenības ar lielāku ķermeņa svaru. Bet nu arī tā ēra ir garām, jo — Ozempic.. Šobrīd ir izpētīts, ka gandrīz astoņi procenti no ASV iedzīvotājiem lieto Ozempic, to dara arī daudz slavenību, bieži vien slēpjot to, ka to dara, tādējādi iedzenot stūrī sievietes, kurām nesanāk notievēt ar tradicionāliem veidiem vai tām, kuras Ozempic nevar atļauties. Kamēr vīriešiem ir dadbod, sievietes ir vienkārši resnas. Mūžīgais projekts, kurš nekad nav pabeigts, nekad nav perfekts un pietiekami labs.
Eksistēšana sociālos tīklos noteikti nenāk man par labu, tur vienkārši ir pārāk daudz skaistu cilvēku. Pārāk daudz cilvēku, kuriem ir vairāk laika, vairāk līdzekļu, kaut kur ir arī vairāk motivācijas. Bet atslēgšanās no sociāliem tīkliem diemžēl arī ir tikai bagāto cilvēku privilēģija. Tāds Kristofers Nolans var mierīgi nesēdēt Instagramā, jo viņam nav jāveido attiecības ar apkārtējiem, jāuztur kontakti, viņam neko no neviena nevajag. Tikmēr mums, freelanceriem, pašdarītājiem, cilvēkiem, kas vēlas saņemt sev svarīgu informāciju, kuri veido darba kontaktus, mums visiem ir tur jādzīvo.
Pēdējā laikā es ļoti daudz laika domāju par to, cik ļoti mūsu (sieviešu) apsēstība ar savu izskatu atņem enerģiju, spēku un laiku domāt par savu personīgo izaugsmi, interesēm, bērnkopību, radošumu. Cik liela finanšu brīvība mums tiek atņemta, lai tā vietā, lai ieguldītu savus brīvos līdzekļus savās vecumdienās vai drošības spilvenā, mēs to iztērējam sava izskata uzlabošanā. Sava izskata iesaldēšanā nekad neapstādināmā laika plūdumā. Mēs neesam piedzimušas, lai būtu skaistas, bet lai dzīvotu, smietos, mīlētu. Mūsu vērtība ir mūsu pašu, un tā neaprobežojas ar mūsu ārējo čaulu. Kāpēc laikā, kad es jūtos vislabāk par savu personību, savu prātu, savu vietu šajā pasaulē, es nevaru vienkārši būt es. Ar visām grumbām, celulītu un lieko svaru.
Es ceru, ka šo izlasīs daudz meiteņu un sieviešu visos vecumos. Mums ir jāsāk saprast, ka ārējais skaistums nevar būt galvenais. Mēs esam skaistas, kad mēs smaidām, kad mēs esam laimīgas, kad esam drošībā un kad esam mīlētas un kad mīlam. Kad esam parūpējušās par savu finansiālo neatkarību un veselību pāri savam ārējam skaistumam. Tu esi skaista iekšēji un ārēji, un skaistums ir dažādībā un tajā mirklī, kurā dzīvo, nevis ideālā, ko vienmēr centies sasniegt. Es to saku tev, bet visvairāk es to saku pati sev. Lai izdodas mums visām.
*Šī bloga raksta iedvesma ir radusies pēc Ellen Atlanta grāmatas Pixel Flesh izlasīšanas. Lai arī dažas idejas ir paņemtas no grāmatas, šis ir mans blogs un manis rakstīts viedoklis. Tomēr, es ieteiktu visiem un visām izlasīt šo grāmatu, jo tajā ir ļoti daudz svarīgu atziņu un tā ir mana šī gada mīļākā grāmata, kas ļoti paplašināja manu redzesloku uz skaistuma standartiem, sociāliem tīkliem un daudziem feminisma jautājumiem.

Leave a Reply