Dažreiz pārmaiņas nāk ilgu pārdomu rezultātā, dažreiz dzīve lēnā garā stūrē to virzienā tik lēni un mierīgi, ka pat nepamani, ka esi iedzīvojies jaunos ieradumos un ej jaunu ceļu.
Manā gadījumā jaunā, citādā dzīve atnāca ar zābaka spērienu pa dirsu, un varbūt arī labi, ka tā. Cilvēkiem tomēr nav labi stāvēt uz vietas, mēs esam raduši visu laiku iet uz priekšu — vismaz es noteikti. Bet par visu pēc kārtas.
Kur mēs palikām pagājušajā reizē? Holivudā krīze turpinās ar vēl lielāku sparu, tas acīmredzami translējas arī uz Latvijas kino industriju. Projekti vēl aizvien ir uz jautājuma zīmes, ārzemju studijas cīnās par katru tāmes centu, projektus ceļ no valsts uz valsti vai atceļ vispār. Lai arī man šis laiks ir bijis diezgan pateicīgs, jo varēju pamazām atveseļoties no mugurkaula operācijas, tajā pašā laikā arī sāku saprast, ka mans dzīvesveids esošajā formātā vairs nav ilgtspējīgs. Īsāk sakot — es tērēju un patērēju pārāk daudz.
Tie, kas mani pazīst nedaudz vairāk, jau zina par maniem tērēšanas paradumiem jeb manu atkarību no poliestera kleitām no veikala Reserved. Par šo var vairāk palasīt šeit. Bet pēdējā laikā sāku saprast, ka tā atkarība ir daudz plašāka, jo tā nebeidzas ar drēbēm, aksesuāriem vai apaviem. Problēma ir tā, ka es sev nespēju pateikt NĒ nevienā ar naudu saistītā lēmumā. Ielaidiet mani jebkurā veikalā, un es atradīšu, ko nopirkt.
Vienmēr esmu domājusi, ar ko tas ir saistīts. Vai ar deviņdesmito gadu deficītiem, vai ar to, ka bērnībā esmu valkājusi vecākās māsas drēbes, varbūt ar kādu dziļāku psiholoģisku traumu. Bet nē, es nedomāju, ka tam ir dziļāks skaidrojums. Es vienkārši esmu kārtējais fast fashion un patērētāju kultūras upuris — žagata, kurai patīk jaunas un spīdīgas lietas un kurai ir nulle izpratnes par finanšu pratību (un kurai tā, godīgi sakot, īsti nerūp).
Nu, lūk, atgriežoties pie darbiem. Tie apstājās, un līdz ar to arī mani ienākumi ievērojami saruka. Stopkrāns tika norauts tik strauji un negaidīti līdz ar pēdējo pēkšņi atcelto projektu, ka man bija steidzīgi kaut kas jāmaina. Ļoti steidzīgi.
Es sāku ar tēriņiem. Iepriekš es vienmēr esmu uzskaitījusi, cik es katru mēnesi iztērēju, bet tikai pāris mēnešu garumā esmu uzskaitījusi, uz kurām kategorijām tieši es šo naudu tērēju. Jau tajā brīdī, kad sāku uzskaitīt visus tēriņus, uzliku sev arī aizliegumu uz drēbju, aksesuāru, apavu un citu “nevajadzīgu” lietu iegādi (izpilde gan man izdevās par kādiem 85%, bet viss nāk ar laiku).
Lai tēriņu uzskaite nebūtu tikai fakta konstatācija, bet dotu arī kādu emocionālu klikšķi, kādā grāmatā par personīgajām finansēm izlasīju, ka katrā tēriņu kategorijā iztērētā nauda jāpārtulko nostrādātajās stundās. Vienkāršotā formula šim būtu sekojoša.
Sākumā ir jāizrēķina sava “īstā stundas likme”. To rēķina šādi:
alga + jebkādi citi ar darbu saistītie izdevumi (transports, darba apģērbs, pusdienu nauda), dalīts ar mēnesī nostrādātām stundām.
Tad konkrētās kategorijas vai iegādātās lietas vērtību izdala ar stundas likmi un iegūst to, cik liela ir šīs lietas vērtība tavās darba stundās.
Īsumā — ja vienā vakarā Zefīrā nodzer 50 eiro, bet tava stundas likme ir 7 eiro, tad šī vakara pasēdēšana tev izmaksāja vairāk nekā 7 stundas, jeb gandrīz vienu darbadienu. (Zefīrā ir baigi dārgi palicis, ne?)
Šo aprēķinu veicu jau četrus mēnešus, un skaidrs, ka pozīcijas kā medicīnas izdevumi vai kaķu konservi nav kaut kas tāds, ko vari īsti izvēlēties, bet izklaides, drēbju, ballīšu, alkohola, ceļojumu, skaistumkopšanas, Wolt, Bolt un citu šādu pozīciju vērtības sāc redzēt citā gaismā. Šo var pielietot arī veikalā, kad skaties uz kārtējo vasaras kleitu, ko uzvilksi pāris reizes gadā, bet kuras iegādes dēļ jānostrādā trīs darbadienas.
Tēriņu uzskaite viena nestrādā, ja to neapvieno ar mēneša budžetu. Daudzi taisa gada budžetu, un tas ir pareizāk, plānojot lielos gada tēriņus vai pirkumus, bet es pagaidām taisu tikai katra mēneša budžetu, ko veicu tajā pašā aplikācijā, kur vadu tēriņus.
Mēģinot ne tikai sevi ierobežot, bet arī nomainīt savu kopējo overconsumption mindset (pārlieku lielas tērēšanas domugājienu), esmu sākusi sevi iedvesmot ar sociālos tīklos atrastiem maztērēšanas padomiem. Īstenībā tas ir interesanti, ka tiem ir iedots īpašs vārds, ņemot vērā, ka tā ir vienkārša patērēšana — lietu patērēšana tā, kā tas bija agrāk, kad telefonam bija tikai viens vāciņš, bet skapī tikai pieci T-krekli un viena rudens jaka.
Es sāku ar drēbēm. Es neteiktu, ka manā drēbju skapī ir viss, ko sirds kāro, bet man tiešām ir pilnīgi pietiekams skaits drēbju. Viena problēma ir tāda, ka man ir liels slinkums meklēt jaunas drēbju kombinācijas un ir lielas grūtības orientēties savā ne tik lielajā, bet salīdzinoši pārbāztajā drēbju skapī. Tad man radās ideja, ka man visas savas drēbes vajag savadīt aplikācijā.
Ir ļoti daudz drēbju aplikāciju, kas ir domātas sava drēbju skapja pārvaldīšanai un jaunu drēbju komplektu izveidei. Tad nu es pavadīju pēdējos mēnešus lēni, bet metodiski vadot iekšā visas savas drēbes pēc zīmoliem, krāsām, cenām un sezonām. Neskaitot apakšveļu, legingus, mājas, sporta, filmēšanas drēbes un aksesuārus, mans drēbju (un apavu) skapis sastāv no 179 pozīcijām aptuveni 5373 eiro vērtībā (cik nu es spēju atcerēties katra drēbju gabala iegādes cenu). Es nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet tas pilnīgi noteikti ir vairāk nekā pietiekami.
Kad es izdarīju šo prāta vingrinājumu, manī kaut kas noklikšķēja. Es paskatījos uz savām drēbēm citādāk – katru apčamdīju, izgludināju, nofotografēju un novērtēju. Un beidzot sapratu, ka ir fine. Ir pilnīgi fine. Tagad es esmu vairāk nekā jebkad priecīga meklēt jaunas tērpu kombinācijas, dot katram drēbju gabalam savu iespēju. Jo tās drēbes es izvēlējos, un mans pienākums ir tās novalkāt, nevis palielināt atkritumu skaitu trešās pasaules valstīs.
Esmu veikusi daudz mazu izmaiņu, lai ietilpinātos budžetā. Vienlaikus ar sava drēbju skapja pieņemšanu es atteicos no manikīra un nokrāsoju tumšus matus, lai uz to balināšanu netērētu 130 eiro par reizi. Tagad tos krāsoju mājās ar Drogas krāsām par 14 eiro. Un ir fine. Es nepērku kosmētiku un beidzot pat sāku lietot to, kas ir. Vairs nemeklēju ideālo ceļojuma ūdens pudeli, un istabas augus pārstādu no draugu stādiem vai pavairoju savējos. Esmu atteikusies no gandrīz visiem aplikāciju subscriptions un noņēmusi Instagram man mērķētās (targeted) reklāmas, lai mazinātu Reserved, COS un Zara reklāmas manā feed.
Beigu beigās pati galvenā atziņa no šī visa man ir viena: nav īsti svarīgi, kā tev nav, bet svarīgi ir tas, kas tev ir. Sevi var nest arī ar humpalu džemperi un īsi nogrieztiem nagiem, sevi var pierādīt arī ar iPhone 12 (un pat ar iPhone XS) un vecajām vadu austiņām. Nav jākaunas atteikties no Spotify Premium vai iepirkties uz atlaidēm LIDL.
Galu galā, tieši mums ir tā dzīve jādzīvo – ar visām mūsu izvēlēm. Un es labāk izvēlos savu nākotni, nekā nevajadzīgu pārpatēriņu tagadnē. Mana nākotnes “es” un arī planēta to ļoti novērtēs.
Ja tev ir kādi forši padomi par taupīšanu, nevajadzīgā atmešanu vai pārmērīgas patērēšanas mazināšanu – droši raksti komentāros!
Leave a Reply