Iemesls kāpēc rakstu šo ir, jo šobrīd aktīvi eju terapijā. Labi, terapijā esmu aktīvi gājusi ilgāku laiku, bet šobrīd ir pietiekams headspace, lai ne tikai ietu terapijā un runātu par ikdienas, iknedēļas problēmām, aizvainojumiem un konfliktsituācijām, bet, lai beidzot vilktu to ziloni ārā no istabas un nostādīt visas savas “problēmas” vienā rindiņā, lai saprastu, kur tām aug kājas (kādas man te skaistas metaforas sanāk).
Es vienmēr esmu domājusi, ka es esmu perfekcioniste, kurai neizdodas būt perfektai. Tad es šaustu sevi, ka neesmu pietiekami laba, skaista, gudra. Tas, ko es nenojautu, ir, ka es īstenībā sev nemaz tik ļoti nepatīku, lai jebkad sāktu domāt, ka esmu perfekta. Īstenībā, es sev nepatīku vispār.
Iemesli šim lai paliek man. Tie noteikti ir pārāk garlaicīgi, pārāk tehniski, pārāk savā starpā saistīti, pārāk aizvainotā bērnā iesakņoti. Tam arī nav nozīmes, jo nav svarīgi meklēt vainīgo divdesmit gadu vecās traumās. Vienīgais, ko ir vērts darīt, ir censties šo visu saskatīt, identificēt un apstrādāt. Līdz uzvedības un domu maiņai es neesmu tikusi, smadzeņu paradigmas mainīt vēl nav manos spēkos. Es vēl aizvien esmu diezgan lielā šokā par šiem atklājumiem, kas visu laiku mani bloķē un neļauj iet uz priekšu. Bet vislabākā analīze un pieņemšana ir lietu uzlikšana uz papīra strukturizētā veidā. Tad es pārņemu kontroli pār savām domām un sajūtām, un beidzot varēšu iet uz priekšu.
Viss sākās ar to, ka vairāki man tuvi cilvēki laika gaitā bija aizrādījuši, ka noteiktas manas uzvedības šķautnes, kas varbūt nav tās patīkamākās ne man, ne citiem, varētu būt nepārliecinātības vadības. Tam komplektā nāca problēmas ar alkohola mīlēšanu, smēķēšanu, depresiju, trauksmi, darbaholismu, vēlmi izpatikt citiem, savu robežu nepietiekamu nospraušanu, kas noveda pie izdegšanas.
Pirms gada aprīlī pēc back to back 24/7 projektiem (dažreiz diviem paralēli) un 70 stundu darba nedēļām man sākās trauksme. Trauksme tik liela un tik permanenta, ka nevarēju nosēdēt. Nevarēju palasīt. Nevarēju pagulēt, pastrādāt, atbildēt uz telefona zvaniem. Nevarēju neko, kamēr neeju 20km no vietas. To varēju, bet kad apstājos, trauksme bija atpakaļ. Mēnesi dzīvoju šādi, cenšoties dabūt tikšanos ar psihiatru, kurš tajā brīdī slimoja ar COVID un nebija sasniedzams. Tajā brīdī pie visiem psihiatriem bija ļoti lielas rindas, un xanax (kas nepalīdzēja, pat iedzerot 2 tabletes uzreiz) pamazām beidzās. Pēc projekta paņēmu 4 brīvas dienas, cerot izkulties no tā apburtā loka (ak, cik naiva es biju), bet, kad atgriezos birojā pēc 4 dienām un ieraudzīju 117 nelasītus e-pastus, man sākās tāda panikas lēkme, ka ar producentes palīdzību, izsaucu ātro palīdzību. Pirms tam piezvanīju psihiatram, un ar viņa svētību sapratām, ka īstā vieta šobrīd man būtu Tvaika ielā.
Izsaucu ātro palīdzību. Long story short, nokļuvu Tvaika ielā. Skaistā, pasakainā vietā, kur nav e-pastu, telefonu, darba pienākumu. Ir tikai kartupeļu biezenis, kotlete, fizioterapija un puzles.
Zāles padarīja mani fine un dandy, bet sev biju apsolījusi, ka sākšu iet terapijā, jo ideja, ka visu dzīvi būšu uz ļoti stipriem vecās paaudzes antidepresantiem (kas labi strādā pret trauksmi), nebija lieta, ko es izskatīju. Fast forward gadu vēlāk, vēl aizvien (atkal) eju terapijā (terapijā gāju kopumā ap 5 gadiem visa sava mūža laikā), bet tikai tagad sāku urbt iekšā kaut kur ļoti dziļi. Paldies Ievai, manai terapeitei, ka ir mans balsts un draugs, ar ko var izsmieties un kura raud kopā ar mani, bet jāsaka, ka bija vajadzīgs gads (on and off filmu projektu laikā), lai es patiešām beigtu melot sev. Un tās atklāsmes ir bijušas interesantas, sāpīgas, biedējošas, also kinda cool. Cenšos uztvert sevi kā dzīvo izpētes objektu, tas visu padara vēl interesantāku. Lasu zinātniskos rakstus, pētu grāmatas. Ilgi skatos tukšumā un domāju, kā arī analizēju katru savu domu.
Tātad. Uz terapiju es sāku iet ar izdegšanu un trauksmi. Teicos, ka veltu pārāk daudz laika atdodot sevi citiem, nav enerģijas sev. Trauciņš tukšs, trauksme liela, robežu nekādu. Mācījāmies izteikt manas vajadzības, mācījāmies tuvākajiem pateikt nē. Mācījāmies elpot, nesatraukties, apklusināt domas, stiprināt aizsardzības mehānismus. Mācījāmies atkal staigāt, staigāt bez zālēm, staigāt stresa apstākļos, strīdos un tumšos brīžos.
Un viss pārējais šķita kā tāds fons visam. Kad kāds kolēģis uzkliedz, kad kāds kritizējoši pajoko, kad kāds nerunā atklāti, kad kārtējo reizi roka sniedzas pēc maka, lai nopirktu kaut ko jaunu. Tas viss šķita fons. Līdz martam.
Atgriežoties pie perfekcijas. Vienmēr biju uzskatījusi, ka sēžu savā perfekcijas tornī, un ja sanāk nokļūdīties, tad krītu un nevaru piecelties. Izrādās, es visu mūžu esmu sēdējusi peļķē. Kaut kad agrāk jokoju, ka “raksturs man nav no labākajiem, bet vismaz izskatos labi”. Tas varbūt raksturo ļoti labi manu minsdet un no sevis slēptās problēmas. Tas nav vienkārši zems pašnovērtējums, bet gan ļoti liela trauma manā jaunībā, kas ir tik komplicēta, ka tā ir pārņēmusi visus manus lēmumus un viedokļus par pasauli un cilvēkiem man apkārt reakcijā pret sevi. Redzi, kad kāds lielāks notikums parāda šo šķautni un šo dvēseles stāvokli, apzināti sāc izvērtēt katru savu domu un to apšaubīt. Kāpēc tā domā? Kāpēc gribas darīt šo? Kāpēc šobrīd uztraucies par to? Un viss, kā viens, atduras pret to, ka sistemātiski sev nepatīku (neciešu ir pārāk stiprs vārds, lai arī literāru apsvērumu dēļ labprāt izmantotu to).
Es ļoti asi reaģēju uz kritiku. Citiem cilvēkiem, kuriem ir veselīgs pašnovērtējums, šķitīs, ka noteikti komentāri ir joki vai sīkumi. Es dienām varu domāt par vienu nepareizu lietu ko izdarīju, pateicu. Ko kāds cits pateica. Tuvākajiem es cenšos izpatikt ar dāvanām, padomiem, izlīdzēšanu – es nekad nesaku nē. Nekas man nav par grūtu citiem. Nekad. Pat ja ir grūti un dusmojos, ka to daru. Tāpat nav grūti. Es sacenšos ar citiem savā galvā, veidojot savas absurdās vērtību skalas. Viņš trenējas vairāk kā es. Viņai ir labāka gaume. Bet viņa lasa vairāk grāmatu, kamēr viņam ir daudzpusīgākas zināšanas par dažādiem tematiem.
Šopaholisms ir vispār cita, daudz apjomīgāka tēma, jo ir pilnīgi skaidrs, ka ārpus alkohola un cigaretēm, šis ir veids kā es sevi pazudinu. Jo tas viennozīmīgi veic kādu emocionālo piepildījumu, ko cenšos atkost. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar lietām cenšos no apkārtējiem noslēpt savus trūkumus. Ja peļķe pilna ar mantām, varbūt nepamanīs peļķi, kurā sēžu. Katru reizi, kad skatos uz savām skaistajām mantām, pie sevis nodomāju, ka citi noteikti domās, ka esmu laba. Šodien to pamanīju. Skatījos, priecājos par savu rozā džemperi un domāju, ka citiem noteikti ir tāds pats prieks par manu džemperi, tātad, par mani. Terapeite man lūdza uz nākamo reizi identificēt, kas ir brīdis, kad vēlos pirkt lietas visvairāk, un es ļoti ilgi par to domāju. Sajūta, ka tas notiek brīžos, kad esmu visvientuļākā un visbēdīgākā. Agrāk šķita, ka pērku, lai validētu savu darbu un eksistenci, tagad šķiet, ka pērku, jo jūtos viena, neviens man nesaka, ka esmu laba, tāpēc kārtējais pirkums ir veids, kā pateikt sev, ka visu daru pareizi un saņemtu kārtējo apstiprinājuma devu arī no apkārtējiem (skat, kāda man jauna soma un frizūra). Te jāpiebilst, ka materiālām lietām manā dzīvē ir arī gratifikācijas aspekts, ko ieviesa mani vecāki, bet tas ir pavisam atsevišķs stāsts.
Šodien ilgi domāju par darbu, un kādu lomu tas pilda. Un sapratu, ka tur es tiešām jūtos labi. Jo. Esmu laba. Objektīvi, novērtēti laba. Līdz ar to esmu gatava sevi nodedzināt līdz pēdējam, lai turpinātu to pierādīt. Ņemt aizvien lielākus, grūtākus projektus, lai barotu savus absolūtos mazvērtības kompleksus par visu pārējo dzīvi. Par savu personību, par savu esību.
Sociālie tīkli noteikti tam nepalīdz, jo papildus baro manu sagrauto ego. Pat caur sevis noniecināšanu, es gaidu sevis celšanu no apkārtējiem. Tas nav ļoti veselīgi, un pat varbūt šī pašanalīze nav veselīga, jo aicina uz citu cilvēku pozitīvo refleksiju, kas noteikti nenāk par labu (nekomentējiet un nelaikojiet šo rakstu, ok? Tas nepalīdz. (joks, protams)).
Tagad, kad esmu nu jau divus mēnešus nodzīvojusi gandrīz pilnīgā atvaļinājumā, cenšoties paspēt apdarīt visus neapdarītos personīgos mērķus, lasot grāmatas, apmeklējot pasākumus, ejot ārstu vizītēs, meditējot, sportojot, es pamanīju, ka arī tas viss man ir sacensība. Palielīties, ka esmu tik ļoti pārāka, ka meditēju. Ka man ir hobiji. Ka esmu cilvēks ar interesēm. Interesants cilvēks. Cilvēks - vērtība. Cilvēks.
Saprotams, ka es nedaudz pārspīlēju, un ka šādas īpašības ir mūsos katrā, bet pirmo reizi, kad sāku redzēt to visu, ko centos no sevis noslēpt, es sāku nevaldāmi raudāt. Redz, es sev jau tā nepatīku, un tā nepatika rada to, ka es ar savām psihozēm droši vien nepatīku arī apkārtējiem. Sākās pretestība. Teicu, ka nemainīšos. Būšu stipra, raupja, dusmīga, ietiepīga, jo tie aizsargmehānismi strādā, un es vēl aizvien esmu dzīva, vesela, izturīga, patstāvīga. Un tad es esmu. Pēc savas absurda vērtību skalas stipra. Un stāvu, ar savu taisno muguru, melnām drēbēm, visu laiku trauksmē mīžot pateikt kaut ko nepareizu, nesaprast joku, nezināt par kādu filmu, mīžot, ka apakšbikses līdīs ārā no biksēm vai zobos būs iestrēdzis kaut kāds sūds (man daudz zobos strēgst sūdi, kaut kāds lāsts). Es nekad nevaru atslābināties. Mana mugura būs saspringusi, pierē būs rieva, cenšoties izspiest no sevis kaut ko, kam es pati neticu..
Un nevaru piespiest sevi mainīties. Jo mainīties nozīmētu atzīt, ka tāda, kāda es esmu, es neesmu mīlama apkārtējiem. Lai arī īstenībā, vislielākā problēma ir tā, ka es pati sev neesmu mīlama. Terapeite ļoti labi pateica. Man ir jāizfiško, kur ir temperaments un kur ir mani dēmoni. Kur ir mans kodols. Jo mēģināt mani izmainīt tā, lai es nebūtu ekstraverta, stipra, atklāta, nozīmētu nostāties pret manu esību. Bet tas nenozīmē, ka es nevaru būt ievainojama, ka es nevaru mainīties prom no pašiznīcības, no tā melnuma, un vēl aizvien nebūt es.
Šodien noņēmu gēllaku, lai sāktu nopietni mācīties kāpt. Gribas ierakties ar nagiem zemē, darīt, svīst, raudāt un ārdīties. Gribas noģērbties plikai, atzīt, ka krunku paliks vairāk, ka esmu gatava lielajam lēcienam prom no visa tā, kas mani ir turējis būt mierā.
Tikai ceru, ka šoreiz tas nav kārtējais teātris, ko es izspēlēju pati sev.
*Atvainojos par drukas, stila un loģikas kļūdām, šo rakstu vienpadsmitos vakarā trešdienā, un gribu ātrāk dabūt no sevis ārā publicējamā formātā, nevis sēdēt un rediģēt. Pēc pieredzes tādā gadījumā šo nekad nepublicēšu. Draugi, nerakstiet privāti ar kļūdu labojumiem. Šo rakstu pati vēlreiz nelasīšu, jo bail.
*Sveiciens terapeitei Ievai, šis noteikti temats nākamai otrdienai. Ļoti Tevi novērtēju, mēs te lecam kvantu ātrumos uz priekšu.
Paldies par drosmi un atklātību! 🤍🤍🤍
Es gan trakomājā savulaik pieradu pie pīpēšanas. Būtu droši vien ievingrinājies arī čefīŗot, bet par laimi, mani ilgāk par pāra mēnešiem tur nepaturēja.
Paldies par padalīšanos. Kaut kā šķiet, ka radošajās industrijās pārstrādāšanās ir norma - tādēļ es no tām aizmuku un šobrīd pārkvalificējos. Kā reiz lasīju pilnīgi sadzīviskā skatuves strādnieku pļāpu grupā - 'ej par santehniķi, pelnīsi tikpat, pumpēsi kakas bez stresa'. Radošajās industrijās arī tās varžacis, kas ir daudziem, ekspluatē vairāk nekā citās nozarēs. Manuprāt, konkurences dēļ. Lai terapijā atnāk miers un sapratne, ka mazāk ir vairāk. To novēlu arī sev.
Paldies par drosmi.
Eh, pamīcījies pa manām varžacīm - tik daudz pazīstama. Manā gadījumā noņem nost alkoholu, smēķēšanu, pieliec klāt iedzimtu redzes invaliditāti un vāju ķermeni, un ar to visu saistītos pazemojumus skolas gados, plus vēl pusaudža vecumā sapratu, ka intīmā puse man ir pilnīgi sačakarēta, tāpēc normālu attiecību nebūs. Līdz tabletēm (ja neskaita visādus omeprazolveidīgos pret kuņģa dedzināšanu, kas man ik pa laikam gadās) gan neesmu nonācis, jo neviens no simptomiem nav sasniedzis kritisku robežu. Panikas lēkmes arī tādas minimālas - dienu nevaru neko ieēst, pēc tam viss normāli, un dzīvojot četrās sienās, tas vairs neko netraucē. Studiju gados gan izjauca dažus plānus.
Patiesībā viss kļuva sarežģītāks dēļ tā, ka apkārtējie man apgalvoja, ka viss ir normāli, visiem ir…