Jūs zināt, ka eksistē pēcoperācijas depresija? Es nezināju. Jo nu, cik dažādu depresiju var būt? Parastā (cik nu tur), maniakālā, pēcdzemdību, sezonālā. Noteikti ir vēl daudz dažādu veidu, bet nu, kur tad vēl pēcoperācijas depresija? Man taču paliek labāk. Paliek? To es nezinu, bet zinu to, ka jau divas dienas nevaru pārstāt raudāt un jūtos vientuļāka nekā jebkad savā dzīvē. Bet par visu pēc kārtas.
“Now, kids, I’m gonna tell you a story of how I met my spinal surgery.”
Es ļoti labi atceros to dienu. 2021. gada 1. novembris. Ritēja divdesmit otrā no sešdesmit astoņām ainām ārzemju servisa seriālā ar darba nosaukumu Emergency Exit (tā arī nezinām, kad un vai tas jebkad iznāks, jo pagaidām par to ir pilnīgs klusums). Filmēšana notika Inčukalnā, zirgu staļļos, un, tā kā es biju izpildproducente šajā projektā, es ne vienmēr biju uz laukuma un daudz strādāju attālināti pie budžeta izstādes, atskaitēm un filmēšanas izmaiņām COVID dēļ. Es labi atceros šo filmēšanas dienu, jo pārcēlām to divas reizes – pirmo reizi aktieris nepaspēja ierasties, bet otro reizi nevarējām to filmēt viena no galveno aktieru pozitīva COVID testa dēļ. Trešā reize – laimīgā reize, un skaistajā, saulainajā pirmā novembra datumā filmēšana beidzot notika.
Es ierados nedaudz vēlāk, jo darbs no filmēšanas laukuma bieži ir saraustīts, bet plānoju tur pavadīt visu atlikušo dienu. Izkāpu no savas mašīnas un devos uz production telti (apbrīnoju savas lieliskās kolēģes, kuras spēja strādāt tādos apstākļos – aukstā teltī, kuru silda viens mazs oliņas sildītājs, cimdos ar nogrieztām pirkstu daļām drukājot e-pastus un zvanoties apkārt). Jau tajā brīdī sajutu, ka kaut kas nav kārtībā, jo jau iepriekš niķīgā mugura izdomāja atteikties pavisam. Rezultātā nespēju pieliekties, lai atvērtu telts rāvējslēdzēju, un nācās lūgt kolēģu palīdzību. Nevarot apsēsties un piecelties bez sāpēm, tika pieņemts lēmums, ka man jādodas mājās, ko arī izdarīju. Tā bija pirmā reize, kad, vismaz cik atceros, sāku aktīvi uztraukties par to, ka kaut kas nav kārtībā ar manu muguru.
Tā kā tā bija tikai divdesmit otrā no sešdesmit astoņām maiņām, darba process solījās būt garš, bet visi mierināja mani ar “iespiestu nervu”, un priekšniece ieteica apmeklēt savu kineziologu. Tā es pirmo reizi sastapos ar medicīnisko šarlatānismu.
Starp maiņām un pusdienu pārtraukumos devos uz Vecrīgu, uz kādu fizioterapijas centru, kur kāds kungs man cītīgi centās ieskaidrot, ka manas sāpes īstenībā nav muguras problēmu dēļ, bet gan nepareizas gaitas, kāju pirkstu novietojuma un gurnu rotācijas dēļ. Es nezinu, kā es piecas sesijas viņam ticēju, un pat šķita, ka paliek labāk. Laikam placebo efekts nostrādāja stipri, jo ar prieku atdevu viņam savu naudu un pirku visus viņa ieteiktos ortopēdiskos loriņus, kuri retrospektīvā varbūt pat nodarīja vairāk ļauna. Kad sapratu, ka tas viss ir muļķības, sāku iet pie fizioterapeitiem. Sak, vajag stiprināt dziļo muskulatūru, mācīties saturēt korseti un tādā veidā mazināt muguras sāpes.
Tad ikdienas dzīves kvalitāte nozīmēja nespēju novilkt apavus bez sāpēm, nespēju iztīrīt zobus, pieliecoties pie izlietnes, un nepieciešamību ieņemt aizsargpozīciju katru reizi, kad nošķaudījos, lai nepiedzīvotu nervu sāpes no muguras lejasdaļas līdz pat papēdim.
Mamma paralēli ieteica savu sāpju ārstu. Izrādījās, ka viņš bija ne tikai rehabilitologs, bet arī osteopāts. Lieliski, nokļuvu pie vēl viena šarlatāna. Maksājot 80 eiro par katru sesiju skaidrā naudā pie viņa kabinetā (ar čeku vēl dārgāk), varēja iegūt 30 minūšu pastaipīšanos un paglāstīšanos (tikai piedienīgās vietās), un dažreiz varēja saņemt arī receptīti Movalis pretsāpju zālēm un kādu blokādi (pretsāpju šprici pa taisno mugurkaulā, kas palīdzēja tieši uz nedēļu). Pēc kāda laika, kad sapratu, ka glāstīšana un staipīšana īsti nepalīdzēs, atmetu arī to.
2022. gadā ar nejauša poliklīnikas neirologa nosūtījumu (neejiet pie nejaušiem neirologiem, atrodiet normālus, zinošus, kaut cik atzītus ārstus) aizgāju uz magnētisko rezonansi muguras lejasdaļai.
Šodien tam par godu samaksāju 9,49 EUR Datamed portālā, jo ļoti gribējās uzzināt, kas tika atklāts tajā 2022. gada jūlija MRI, un vai tas jau tad liecināja par sāpēm tuvākos trīs gadus. Izņemot tādus terminus kā deformējošā spondiloze, spondiloartroze un kaula smadzeņu tūska, jau tur parādījās diska protrūzija ar samazinātu diska augstumu un deģeneratīvu diska dehidrāciju ar labās neirālās atveres stenozi. Īsumā tas nozīmē, ka mans disks ir sācis līst ārā no savas vietas, daļiņa no tā ir sākusi zaudēt šķidrumu, kas to padara elastīgu, un, lienot ārā, tas aizskāra vienu muguras nervu, kas arī bija tas, kas deva man visas lielākās sāpes un ciešanas jau tobrīd.
Pēc MRI aizgāju pie diviem neirologiem. Abi man teica, ka te nekā traka nav, jāiet fizioterapijā, un viss būs čiki piki. Kad pēc pusgada fizioterapijā par čiki piki varēju nosaukt tikai mugurkaula skaņas, pieliecoties paglāstīt kaķi, izdomāju, ka laiks iet pie neiroķirurga. Nu kā, varbūt ķirurgs beidzot ieteiks ķirurģisku iejaukšanos un palīdzību hronisku sāpju ārstēšanā. Bija 2023. gada februāris. Sāpēs dzīvoju jau aptuveni pusotru gadu.
1. slimnīcas neiroķirurgs bija ļoti lakonisks. Apguldīja mani, paskatījās manu kāju mobilitāti, pajautāja, vai man ir kāda tirpoņa kājās un vai sāpes atstarojas uz kājām. Kad atbildēju, ka īsti vairs tik bieži nē, viņš ātri paskatījās MRI rezultātus un ar tādu nievājošu attieksmi nometa manas analīzes uz galda, izsaucoties: “Te tak nekā operējama nav, ko jūs pie manis nākat?? Jums ap mugurkaulu ir tauki, kuri traucē mugurkaulam būt nostiprinātam! Steidzami vajadzīga fizioterapija ar dziļās muskulatūras vingrinājumiem (ja es saņemtu vīna pudeli par katru reizi, kad man kāds pasaka “dziļā muskulatūra”, es šobrīd jau būtu vīnzinis ar vīna pagrabu un alkohola atkarību), un tad viss būšot lieliski un sāpes pāries.”
Ar šādu pārliecību no 2023. gada februāra līdz pat 2024. gada decembrim es turpināju dedzināt naudu fizioterapijā un rehabilitācijā, pilnā pārliecībā, ka vaina ir kaut kur manī, manos mugurkaula taukos un neesošajā dziļajā muskulatūrā. Redziet, ar hroniskām sāpēm ir ļoti grūti. Neviens tās nesaprot. Kad neiroķirurgam pēc viņa noliedzošās attieksmes centos teikt, ka man sāp, viņš arī to noliedza, sakot, ka tur nav, kam sāpēt. Es raudu, šo rakstot, jo saprotu, ka ar šādu noliedzošu attieksmi saskāros trīs gadu garumā, kur vienīgie, kas mani atbalstīja, bija fizioterapeiti un ārsti-šarlatāni, kas varēja mani uzņemt kā regulāru pacientu, lai regulāri iekasētu naudu uz manu sāpju rēķina.
Ja tu neraudi un nekliedz, sakot, ka tavas sāpes ir 10/10, ja tu nesauc ātro palīdzību, ja regulāri nepārtiec no stiprām pretsāpju zālēm, tu kaut kā kļūsti par veselu cilvēku. “Nu cik tad tev var sāpēt, ja vari noskriet 5 km? Nu kā var sāpēt tīrīt zobus? Tu tiešām nevari uzvilkt apavus vai bahilas poliklīnikā? Atkal saki, ka pamosties no rīta ar sāpēm? Nu cik var sūdzēties?”
Tu no hroniska sāpju pacienta kļūsti par hronisko čīkstētāju. Hronisko mazo nabadziņu, kas meklē uzmanību. Hronisko vārguli, kas nespēj pārlikt kāju pāri riteņa rāmim. Un pavisam klusi raudi no sāpju saasināšanās, jo negribi, lai citi to redz. Klusi raudi par visām tām lietām, kuras saproti, ka vairs nevari darīt: ilgi paskriet, ilgi pabraukt ar riteni, iet garos pārgājienos ar mugursomu vai vairākas stundas nosēdēt pie mašīnas stūres. Un cauri tam tu esi pilnīgi viens. Slepus traumēts, apkaunojoši nevarīgs (atkal raudu arī šo rakstot).
Es visu darīju pareizi. Es gāju fizioterapijā, pat uz spēka vingrinājumiem pie fizioterapeita, kas sekoja līdzi katrai manai mazākajai sāpju pazīmei un palīdzēja man uzbūvēt normālu muskuļu masu (arī to stulbo dziļo muskulatūru). Es atteicos no skriešanas praktiski pilnībā, es atteicos no jogas, es slēpu savas sāpes pēc pamošanās, un pilno manu slimības bildi redzēja tikai mana psihoterapeite.
Kad kājas traumas rezultātā nonācu kārtējā rehabilitācijas klīnikā, viena fizioterapeite (paldies viņai mīļš), kad mēs kopā staipījāmies, atzina, ka tādas sāpes, kādas piedzīvoju pie jogas tā saucamās “bērna pozas”, tomēr nav normālas, jo vairākkārt iekliedzos. Viņa bija pirmā vairāku gadu laikā, kas pateica, ka man ir vērts atkārtot magnētisko rezonansi un ka varbūt kaut kas tur ir mainījies.
2025. gada sākumā ar jauniem magnētiskās rezonanses uzņēmumiem jau sēdēju vertebrologa un mugurkaula ķirurga kabinetā. Šoreiz biju veikusi rūpīgu izpēti un nokļuvu pie tiešām profesionāla un Latvijā atzīta ķirurga, kurš ikdienā sastopas ar šīm deģeneratīvajām slimībām un tās operē. Lai gan magnētiskās rezonanses izraksts apstiprināja tikai to, ka protrūzija (diska izlīšana ārā no savas vietas) tagad ir abās mugurkaula pusēs (apraksts bija ļoti līdzīgs tam, kas bija 2022. gada MRI) un ka diska gabaliņi vēl vairāk skaras nerviem, ķirurgs tur saskatīja kaut ko pavisam citu.
Apskatot uzņēmumus, viņš uzreiz konstatēja, ka diska šķidrums ir praktiski iztecējis un disks principā ir nodilis tik ļoti, ka mugurkaula skriemeļi rīvējas viens pret otru. Viņš parādīja MRI uzņēmumu un disku. Godīgi sakot, skatoties 2022. gada uzņēmumus, es neredzu lielu atšķirību, un šķiet, ka jau 2022. gadā ķirurgs varētu būt izdarījis tos pašus secinājumus, ko tagad. Pati vainīga, ka nespēju atšķirt, pie kura ārsta iet (noteikti nevajadzēja iet pie parasta neirologa, ne pie neiroķirurga, ne pie fake-ārstiem osteopātiem un citiem dīvaiņiem, piemēram, kineziologiem).
Viņa secinājums bija ļoti tiešs (šis ķirurgs vispār ir ļoti tiešs un daudz nerunā) – lai atgūtu normālu dzīves kvalitāti un dzīvi bez sāpēm, jo labāk nekad nepaliks ar nekādu ambulatoro terapiju, ir jāoperē, esošā-neesošā diska vietā ievietojot mākslīgo disku. Turpat uz vietas, ar lielu atvieglojuma sajūtu par to, ka kāds validē manas sāpes, apstiprināju operāciju un lūdzu ielikt mani valsts rindā. Parasti rinda ilgst kādu pusgadu, bet man pajautāja, vai es būtu gatava mest visu pie malas, ja nu kāds atteiktos un pēkšņi atbrīvotos vieta operāciju rindā. Piekritu, un, laimīgas sagadīšanās dēļ, jau pēc divām nedēļām stājos iekšā Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcā, lai beidzot pieliktu savām sāpēm punktu (atkal asaras acīs, nu kas tas ir, ko).
Slimnīcā izrādījās, ka plānā bija nevis viena, bet gan divas operācijas. Vienā dienā man caur vēderu ievietotu mākslīgo disku (to dara caur vēderu, jo L5-S1 diskam no mugurkaula puses ir ļoti daudz nervu, un tā ievietošana no mugurkaula puses būtu ļoti liela iejaukšanās nervos, kas iet uz kājām, radot lielāku invazivitāti un komplikāciju risku (mammu, skaties, es jau runāju kā ārsts!)). Savukārt divas dienas vēlāk caur mugurkaulu, izmantojot robotu, disku nostiprinātu ar četrām titāna skrūvēm, kas nodrošinātu ātrāku atveseļošanos un lielāku diska izturību fizisko aktivitāšu laikā. Tas viss, protams, tika darīts, ņemot vērā manu relatīvi jauno vecumu un to, ka īpaši izteicu vēlmi turpmāk nodarboties ar izturības sportu (manā gadījumā – riteņbraukšanu).
Plašāk par savu atrašanos slimnīcā nestāstīšu. Kopumā gāja labi, izņemot momentus, kad intensīvās terapijas māsiņa mani un vēl vienu sievieti sūtīja uz Krieviju, jo atļāvāmies papļāpāt krieviski, un asaras par to, ka pazemināta asinsspiediena dēļ nebija iespējams atrast manas vēnas, tāpēc nācās sadurstīt abas rokas. 11 dienu laikā, pateicoties katetriem un asins analīzēm, manās rokās bija 10 dūriena vietas un attiecīgi arī 10 zilumi. Citādi ēdiens bija vairāk nekā pieņemams, māsiņas pārsvarā laipnas, sāpju kontrole apmierinošā līmenī, un tas viss tieši par 0 eiro un 00 centiem (mazās stacionāra un pacienta līdzmaksājuma summas nosedza apdrošināšana).
Es īpaši nesteidzos mājās, jo apzinājos, ka tur nesaņemšu 24/7 aprūpi, siltu ēdienu un saldu tēju trīs reizes dienā, bet desmitajā dienā arī es biju gatava doties mājās pie vīra un kaķiem, kuri draudēja lēkt uz manām rētām un pleciem (kaķi, ne vīrs). Pie izrakstīšanas muguras muskuļi un pati mugura šausmīgi sāpēja, kas, pēc ķirurga vārdiem, esot pilnīgi normāli un saglabāsies vēl kādu laiku, jo – “četras titāna skrūves”. Kopumā manas sāpes šobrīd tiek menedžētas ar Ultracod (paracetamols ar kodeīnu) un Neurontin (gabapentīns, ko parasti lieto neiropātisku sāpju gadījumā).
Kaut kā šķita, ka esmu pilnībā nodrošināta. Man ir mājas, man ir atbalsta sistēma, un man ir kaķi, galu galā (slimnīcā jebkādi apmeklējumi bija aizliegti, jo praktiski visu ziemu bija gripas karantīna). Noteikumi pie izrakstīšanas bija ļoti vienkārši un strikti – gultas režīms divus mēnešus, kontroles vizīte pie ārstējošā ķirurga pēc diviem mēnešiem, darbnespēja – četri mēneši. Drīkstu gulēt, staigāt tik, cik pašsajūta ļauj, sēdēt līdz 20 minūtēm, un kategoriski aizliegts liekties, grozīties, rotēt ap savu asi un jebkādā citā veidā mainīt mugurkaula apakšējās daļas statisko dzīšanas leņķi un novietojumu. Svara celšanas ierobežojums – 2 kg.
Slimnīcā šo visu ievērot bija ļoti vienkārši. Savas dienas es pavadīju gultā, grozoties no viena sāna uz otru, izmantojot pārkares rokturi, lai lieki nesāpinātu (tā var teikt par nedzīviem organismiem?) savu muguru. Pirms miega man deva stiprākus opioīdus, bet pie zema asinsspiediena vai kādas citas kaites māsiņa bija uzreiz klāt, lai paskaidrotu, cik ļoti man par šo simptomu jāuztraucas. Lieki teikt, ka pēc incidenta ar panikas lēkmēm man šķiet, ka man ir attīstījusies veselības trauksme – sāku uztraukties pie dažādām nepazīstamām sāpēm vai baidos, ka, pagriežoties ne tā, savainošu muguru vēl vairāk. Šis viss bija daudz vienkāršāk kontrolējams slimnīcā nekā mājās. Te man bail pat vienai iziet ārā līdz tuvākajam veikalam (ko es tur pirkšu līdz 2 kg?). Porcelāna dāma, tā teikt.
Māju realitāte neiesita ar slapju lupatu pa seju uzreiz – tas viss nāca pakāpeniski. Es nebiju aptvērusi, cik bieži gribas piecelties no gultas, lai kaut ko paņemtu. Cik daudz lietu atrodas zemākajos plauktos vai atvilktnēs. Cik daudz lietu sver vairāk par 2 kg (ieskaitot manus kaķus). Cik bieži mēs liecamies, lai izmestu kaut ko miskastē. Cik daudz piepūles un muguras izliekuma prasa uzvilkt zeķes. Cik emocionāli grūti ir nedrīkstēt ieiet dušā (šis viss dēļ šuvēm).
Jau slimnīcā rakstīju draugiem, ka šobrīd galīgi nejūtos kā cilvēks, nejūtos kā sieviete. Dušā nebiju bijusi 13 dienas, mani apmazgāja māsiņa, bet tualetes lomu ilgu laiku pildīja urīna katetrs. Es kļuvu par palātas numuru, par uzvārdu, par gultu, kurai pienākas ēst, kurai pienākas zāles un kurai pienākas regulārs fizioterapeita apmeklējums. Slimnīcas personāls gandrīz nekad tā arī nenosauca savu vārdu. Tādas vienpusējas attiecības mums bija.
Ar šādu personības un sievišķības traumu es atgriezos mājās. Dušā varēju ieiet tikai pirms nākamās pārsiešanas, kas nozīmēja mitrās salvetes un lielu kvantumu sausā šampūna. Bet vēl vairāk – tas nozīmēja daudz kauna. Pirmo reizi izģērbjoties sava vīra priekšā, vēl oranža no pirmsoperācijas joda (tas ir jods, vai ne?), jo kā gan tas nonāks nost, ja es neeju dušā? Piepampusi no ūdens uzkrāšanās, ar rētām pa vēderu un muguru, zilumainām rokām, centos ielīst dziļāk siltā segā, ko, starp citu, nevarēju ar kājām pabīdīt, ja tā krita ārā no gultas, jo šausmīgi sāpēja mugura. Šis arī ir kaut kas, ko daudzi citi dara bez sāpēm.
Es nebiju gatava, un neviens medicīnas darbinieks mani nebija sagatavojis tam, cik ļoti emocionāli grūts būs šis process. Man ne tikai jāprasa palīdzība pie visvienkāršākajām lietām (aizsiet manus pārgājienu zābakus pirms pastaigām), bet arī konstanti jāatgādina sev un jābūt modrai par katru mazāko kļūdu, ko varu netīšām pieļaut. Viena no tām bija Wolt sūtījuma pieņemšana, kamēr biju viena mājās un kas noteikti bija smagāks par 2 kg. Paņēmu to un praktiski uzreiz strauji noliku uz zemes (sūtījumā bija stikla (bezalkoholiskas!) pudeles, kuras momentāni sašķīstu). Tad, tupjoties ar taisnu muguru, nesu pa vienam vai diviem produktiem no dzīvojamās mājas koridora uz ledusskapi. Regulāri aizmirstu, ka nevaru pasniegties pēc telefona, kas stāv uz naktsskapīša, un tas jātur tieši sev acu priekšā visu laiku. Nesaprotu arī savu apsēstību visas drēbes pēc novilkšanas nomest uz zemes. Tagad pa māju līdz vīra atnākšanai mētājas visas tās lietas, kuras netīšām vai neapzinoties esmu nometusi un neesmu varējusi pacelt. Kā fizioterapeits teica: “Ja tas ir nokritis, lai tas tur guļ.” Virtuvē tagad ir īpaša bļodiņa atkritumiem, ko Rihards izmet, kad atnāk mājās (mūsu miskaste ir ļoti par zemu).
Papildus fiziskajai nevarībai un apziņai, ka esmu pilnīgi nespējīga parūpēties pati par sevi (kaut kas tāds, ko neesmu pieredzējusi pēdējos 30 gadus, vismaz no fiziskā aspekta), nāk emocionālie simptomi. Es jau teicu par raudāšanu, vai ne? Tam komplektā nāk pilnīgs un totāls brain fog. Es jaucu cilvēku vārdus, es aizmirstu faktus un sarunas, es nespēju uztvert jaunu informāciju. It kā šķistu nice pāris mēnešus pagulēt (nogulēt sānus) mājās un palasīt, pamācīties online lekciju kursos, papildināt savas zināšanas. Vienīgais, kas šobrīd ir manā intelekta līmenī, ir Love Is Blind (un tas angļu valodā, jo, guļot uz sāniem, ļoti grūti salasīt subtitrus). Šī operācija ir atņēmusi manu mīlestību pret grāmatām, es aizmiegu pie podkāstiem, un mana humora izjūta ir sliktu stand-up komiķu līmenī. Bet pāri tam – šī operācija dotajā brīdī ir atņēmusi man visu, kas man sagādā prieku: pastaigas, puķu apliešanu, kaķu mīļošanu, riteņbraukšanu, došanos ārā un, galu galā, manu brīvību.
Kad mana smadzeņu kapacitāte bija nedaudz lielāka, es sāku lasīt un vēl turpinu lasīt I.D. Yalom zinātnisko grāmatu “Eksistenciālā psihoterapija”. Viņš tiek uzskatīts par šī psihoterapijas novirziena pamatlicēju, un šajā grāmatā apraksta savu teoriju. Pēc viņa teiktā, cilvēks savas dzīves laikā sastopas ar četriem eksistenciālas dabas jautājumiem (patiesībām), kas, viņaprāt, nodarbina cilvēka prātu un, atsevišķos gadījumos, nespēja atbildēt uz šiem jautājumiem vai pieņemt šīs patiesības, var novest pie psihozēm. Šīs patiesības ir:
- Nāve
- Brīvība
- Izolācija
- Bezjēdzība
Interesanti, ka man ir sajūta, ka ārstēšanās un atveseļošanās procesā es ļoti cītīgi piedzīvoju izolācijas “eksistenciālo patiesību”, kā pats autors to nosauc.
Es esmu viena. Neviens mani līdz galam nepazīst. Neviens līdz galam nespēj piedzīvot un izdzīvot to, kam es eju cauri. Un šis ir kaut kas, uz ko es šobrīd nespēju atbildēt un kas man dod vislielāko kamolu kaklā. Lai arī kā es cenšos rast atbalstu, un rodu to no mammas un māsas, kas ir bijuši mani lielākie emocionālie balsti šajā procesā. Lai arī man ir vīrs, kas atbalsta mani, rūpējoties par mani un mūsu sadzīvi, beigu beigās es tāpat esmu viena. Man sāp vienai, es ciešu viena. Es raudu viena. Un es zinu, ka es izveseļošos un šis pāries. Un es būšu divreiz stiprāka un man vairs nesāpēs. Un es zinu, ka mans iznākums noteikti ir labāks par manu 42 gadus veco palātas biedreni ar diviem bērniem, kurai tikko izgrieza muskuļa sarkomu (viņas prognozes ir ļoti labas, bet, protams, ka būs jādzīvo ar kustību ierobežojumiem). Man pašai dažkārt šķiet, ka man nav tiesību dusmoties, man nav tiesību raudāt, jo es tikai nevaru uzvilkt zeķi. Citiem ir daudz trakāk. Es tikai nevaru pacelt kaķi rokās.
Bet tas nemaina to, ka mani nervu gali ir atkailināti, mans ķermenis ir tādā stresā, ka man ik pa laikam sāk parādīties fiziski trauksmes simptomi no sāpēm, un man galu galā emocionāli sāp un vienkārši gribas raudāt. Un to es arī daru. Par visu to, ko piedzīvoju, par to, ko šo gadu laikā palaidu garām, raudu arī pateicības asaras par to, ka tas drīz būs galā, un emocionālas asaras par to, cik ļoti šī pieredze mani var sazemēt. Ja kāds mani par šo būtu brīdinājis, varbūt es būtu vairāk gatava. Bet varbūt tieši to viņi domāja ar dziļo muskulatūru. Varbūt mana sirds, dvēsele un atkailinātie nervu gali bija tā dziļā muskulatūra, kas man visus šos gadus bija jātrenē. Varbūt tad tas viss tiešām būtu daudz vieglāk. Varbūt.
Leave a Reply