Pirmām kārtām, sveiciens jaunajā mājaslapā!
Es veiksmīgi esmu migrējusi prom no dārgā WIX atpakaļ pie ļoti grūti izprotamā WordPress, kas acīmredzot jau netīšām jums nosūtījis vēstuli par it kā jaunu bloga ierakstu, kas patiesībā nemaz nav jauns. Nu neko, sācies tas vecums, kad tehnoloģijas sāk mūs apsteigt. Un tas nekas.
Pēdējie divi gadi ir bijuši grūtākie manā mūžā, bet es neteiktu, ka tie arī nav bijuši absolūti transformatīvākie, intensīvākie un interesantākie manā dzīvē. Bet par visu pēc kārtas.
2023. gadā, pēc trim gadiem nepārtraukta un labi apmaksāta projektu darba, projektu apjomi sāka strauji samazināties. Tas ir interesanti iedomāties, ka kamēr pasaule stagnēja COVID-19 pandēmijas laikā, visa kino industrija nepārtraukti strādāja, lai izolācijā jūs visi nenomirtu no garlaicības (tā, it kā ar COVID-19 nebūtu bijis pietiekami!). Man bija maz laika domāt, ļoti daudz iespēju darīt, biju nepārtrauktā kustībā, daudz pelnīju, daudz izklaidējos un bieži satiku savus kolēģus un draugus.
2022. gada beigās strādāju apjomīgā projektā, oktobrī apprecējāmies ar Rihardu, aizbraucām uz Vjetnamu, un dzīve sāka uzņemt kādu iedomātu un prātā nosapņotu kursu, par kuru biju sajūsmā. Tomēr 2023. gadā tas viss apstājās. Daļēji tas bija dēļ scenāristu un aktieru streika ASV, kas notika tieši pusgadu, un stipri ietekmēja visu kino industriju un servisa projektus Eiropā. 2023. gada sākumā paspēju pabeigt vēl vienu projektu, par kuru man pilnībā vēl nav samaksāts, un tad jau vasarā sākās gaidīšanas laiks. Par laimi, rudenī bija iespēja strādāt pie Jura Kursieša filmas Cildenie, kura iedeva to nepieciešamo emocionālo atelpu no tārpiem galvā un vientulības, garas dienas pavadot vienai mājās.
Gada beigās pēc ilgām dusmām uz industriju, kura izvēlas citus kolēģus, nevis mani, un dusmām uz industriju, kura nepiedāvā drošību, aizgāju zīmolu aktivizācijas un pasākumu jomā, kur pusgada laikā pamanījos sevi novest līdz tādam mentālajam sabrukumam, ka piedzīvoju regulāras panikas lēkmes ar pulsu 180 pie mašīnas stūres un dusmas saņemot katru e-pastu vai telefona zvanu. Es domāju, ka pie vainas noteikti bija tas, ka inhouse darbs paģēr pieslēgšanos darbiem 9-18, vairāku vienlaicīgu projektu menedžēšanu, ļoti intensīvu saziņu ar klientu un nepārtrauktu deadline pielavīšanos, kamēr vēl centies nokopt iepriekšējo projektu. Šāds darbs vienkārši nebija man. Pārgurusi un emocionāli pazemota, atgriezos kino, kur nākotne solīja spilgtu un skaistu nākotni ar lielu servisa projektu, ko man bija iespēja atvest uz Latviju. Ar aktieri no Walking Dead, budžetu pāri miljonam, pieczvaigžņu viesnīcām un regulāriem komandējumiem uz Londonu un Romu, lai tiktos ar filmas producenti. Skaisti.
Jāpiezīmē, ka tajā laikā paralēli projektam centos izārstēt savas panikas lēkmes. Kamēr psihiatre Tvaika ielā meklēja kaut vienus antidepresantus, kas strādā, jo pirmie man izraisīja panikas lēkmes pie skriešanas un vienas vīna glāzes iedzeršanas darba vakariņās, otro blakusefekts bija visa ādas degšana līdz braukšanai uz Tvaika ielu ar raudošu lūgumu satikt savu ārsti, lai viņa dara jebko, lai šis beidzas, bet trešie antidepresanti man palielināja vēlmi pēc pašnāvības; mana KBT terapeite mācīja man kontrolēt savu ķermeni un kontrolēt savas panikas lēkmes līdz pakāpei, ka katru reizi nav jāsaka vīram, ka tūlīt nomiršu, jāsauc ātrā palīdzība vai jārij xanax tabletes saujām. Es tiešām centos, bet sajūta bija, ka labojot vienu, bojājas kaut kas cits. Atrodot pareizos antidepresantus, sabojāju savu kuņģi, attīstījās gastrīts. Cenšoties skriet un uzlabot savu fizisko pašsajūtu, sačakarēju savu celi (IT band) un jogu atmetu, jo atklājās diezgan nopietnas muguras problēmas. Man ir tikai 35! Vai arī varbūt nav?
Turpinājās komandējumi, es tā centos izlikties, ka viss ir kārtībā. No rītiem es skrēju, bet apstājos, kad sākās panikas lēkme. Apstājos, paelpoju, skrēju tālāk. Kad sapulcēs man sāka reibt galva, iešāvu xanax, un turpināju tālāk. Es neteiktu, ka es lēcu pāri savai dirsai, nē, es jūtos komfortabli šajā lomā, kā servisa producents, tas bija mans ķermenis, kas mani pievīla. Un izrādās, ka arī mana producente mani pievīla. Es kārtējo reizi atbraucu uz Londonu, kur bija paredzētas tikšanās ar režisoru, operatoru, budžeta un grafika sapulces. Mani atveda uz ārpuspilsētas viesnīcu septiņos no rīta, un neuzaicināja ne uz vienu sapulci, lai arī tās bija paredzētas. Es biju uz trešajām antidedpresantu zālēm, kuras palielināja manas pašnāvības domas, tāpēc ar lielām skumjām skatījos uz rietošo sauli un gaidīju aicinājumu uz tikšanos. Astoņos vakarā mani aizveda uz Londonas centru, kur producente mani satika un pateica, ka Latvijā filmēšana tomēr nenotiks. Tas bija 21. augusts. Es palūdzu, lai man nopērk pirmo biļeti no rīta uz Rīgu, un jau nākamajā dienā 12:00 biju mājās. Skaidrs, ka par padarīto kaut kādā mērā un veidā man tika samaksāts (pagaidām vēl daļēji), bet man ir tik ļoti žēl tās enerģijas un tās emocionālās kapacitātes, ko es iztērēju, domādama, ka beidzot man būs kaut kas savs, kaut kas vērtīgs un kaut kas īpašs un ar ko lepoties, lai atkal attaptos sēžot peļķē (es šo analoģiju izmantoju daudz, ejot pie savas terapeites).
Kopš 22. augusta tā īsti arī neesmu strādājusi. Taisu pa kādam budžetam turp šurp, paspēlēju kādu DJ setu, pāris zvani par potenciāliem projektiem un viena maza un mīļa dokumentāla filma (Postpartum, 2024), kuru par darbu neuzskatu, un te nu es esmu.
Man ir jāsaka milzīgs paldies vīram, ka viņš ir varējis šo laiku uzturēt mūsu mājas un emocionāli arī uzturēt mani, un jāsaka paldies dievam iekrājumiem, kurus freelance karjeras laikā esmu iemācījusies krāt. Citādāk, es nezinu, kur es šobrīd būtu. Bet ne par to stāsts.
Te nu es esmu, piecus mēnešus vēlāk, un es teikšu tā, ka šī pauze iespējams ir labākais, ko es esmu piedzīvojusi, neskatoties ne uz ko. Protams, ka tam nāk klāt arī bailes par nākotni, bailes par naudu, par to, vai mani aizmirsīs, vai mani vispār kāds Latvijas kinoindustrijā vēl gribēs. Bet tajā pašā laikā, tas, ko es sapratu ir, ka visu to izdegšanas procesu, kas sākās 2021. gadā, es tā arī nebiju izārstējusi. Pāris brīvas nedēļas un antidepresantu dzeršana – tas tā vienkārši nestrādā! Lai nokļūtu līdz pārmaiņām un pieņemšanai, ir jādod sev laiks būt. Ir jādod laiks garlaikoties līdz pakāpei, ka noej 7 kilometrus pastaigā, jo negribi iet mājās. Garlaikoties līdz sāci mācīties jaunus priekšmetus, iegūsti jaunus hobijus, atsāc lasīt grāmatas, maini ieradumus, atmet smēķēšanu, pieņem sevi, pieņem citus un palaid. Šobrīd es esmu kaut kādas transformācijas vidū (kā man besī tas vārds!), kur pamazām viss, kas tika izjaukts, tiek salikts atpakaļ pa citiem plauktiem, un veidojas kaut kas jauns. Vai arī varbūt tā ir tikai pusmūža krīze.
Te nu es esmu, prom no tvitera, un atpakaļ pie bloga formāta, un saturīgām sarunām ar jums, lai varbūt kaut kādā brīdī arī vēl parunātu par šo procesu, kam eju cauri. Bet varbūt, ka par kaut ko citu. To vēl redzēs. Ir grūti atsākt rakstīt un grūti atgūt savu balsi. Vārdi un burti ķeras, tāpat kā pirksti pret klaviatūru ķeras. Piedodiet man šīs nepilnības un paldies, ka te esat. Tiekamies jau pavisam drīz atkal.
Leave a Reply